Aivars Noviks Grasis
Aivars Noviks Grasis
Intervēja: Ieva Brinkmane
Bildes: Ilze Goldsteina-Yseboot
Aivars, kuru citi satikuši Briseles dabas skolas pasākumos, Beļģijā dzīvo jau 10 gadus. Viņa pamatprofesija ir galdnieks. Šeit atbraucis uz vienu projektu, bet pēc tam sekoja nākamais un nākamais, līdz Aivars Beļģiju un Haseltu sāka saukt par savām mājām. Viņš iemācījās flāmu valodu, vietējās tradīcijas un ir iekļāvies sabiedrībā. Savā darba vietā viņš ir vienīgais ārzemnieks, bet tas nesagādā problēmas sazināties un sastrādāties ar kolēģiem. Tomēr, dzīvojot Beļģijā, Aivaram ir svarīgi arī uzturēt savu latvisko identitāti, un kopā ar citiem latviešiem Limburgas apkaimē viņš rīko latviešu kopā sanākšanas pasākumus, piemēram, Jāņu svinēšanu. Nozīmīga viņa dzīves sastāvdaļa ir sports; katru dienu viņš skrien, brauc ar velosipēdu vai iet kādā garākā pastaigā. Kopā ar citiem latviešiem viņš piedalās sacensībās, bet ne tikai, lai uzvarētu – sportošana dod arī lielisku iespēju satikt cilvēkus.
___
Aivaru satiekam viņa ‘treniņu trasē’ pie Genkas C-mine. Šeit viņš nāk skriet, staigāt un reizēm vienkārši baudīt dabu. Kādreizējā ogļraktuvju rajona reljefainā vide tiešām ir ideāla vieta pastaigām un veselīga dzīvesveida uzturēšanai. Aivars mēdz sveicināt pretim braucošos riteņbraucējus un saka, ka tie, kas šeit trenējas regulāri, viens otru jau pazīst un respektē. Kāpjot pa kalnu augšup, Aivars stāsta, kā šie ‘pauguri’ veidojušies (no ogļraktuvju “atkritumiem” jeb ogļu ieguves šahtu rakšanas), un par reģiona īpatnībām – uzzinām teju vai visu vēsturi par šo īpašo Beļģijas daļu un kādreizējām ogļu rakšanas tradīcijām. Stāstu Aivaram ir daudz un liekas, ka viņš prastu izskaidrot gandrīz visu. Kad nonākam C-mine (kur tagad ir ogļrakšanas muzejs, kinoteātris un arī kultūras centrs), viņš mums pastāsta par mašīnām un tehnoloģijām. Aivaram patīk dalīties ar savām zināšanām; tā, piemēram, Briseles latviešu nedēļas nogales skoliņas bērniem viņš ir stāstījis par Aviācijas muzeja eksponātiem un mācījis izgatavot putnu būrīšus. Reizēm Aivars piedalās arī Briseles Dabas skolas pārgājienu organizēšanā. Viņam patīk ne tikai mācīt citus, bet arī pašam apgūt jaunas zināšanas: viņam, piemēram, tik ļoti garšo suši, ka vēlējies pats iemācīties tos pagatavot. Nu viņš to prot un suši top diezgan bieži. Aivars labprāt mācās arī svešvalodas - kā viņš saka - galvenais ir nebaidīties runāt, jo nav ko kautrēties. Aivars var brīvi sarunāties flāmu, angļu, vācu, krievu un lietuviešu valodā. Viņs lasa literatūru krievu valodā un ne tikai krievu autorus. Viņaprāt krievu valodā lasīt ir pavisam cita lieta, jo valoda ir tik bagāta.
Genkas C-mine kultūras centrā Aivars ir biežs viesis, jo šeit abi ar dēlu apmeklē kino. Vislabāk viņam patīk franču kino – tas esot tāds dziļāks un mākslinieciskāks, liekot domāt par dzīves vērtībām. Aivars uzskata, ka par dzīvi nevajag sūdzēties un nav jēgas kavēties pagātnes problēmās un atmiņās. Nav laika nožēlot, ir jāiet tik uz priekšu!
Pēc profesijas Aivars ir galdnieks. Galdniecību viņš savulaik apguvis arodskolā un šajā jomā strādā jau no 13 gadu vecuma. Vienubrīd viņam bijusi arī doma mācīties ko citu – studējis par grāmatvedi, bet pēc 3 studiju gadiem tomēr studijas pametis. Pats gan min, ka tas īsti nav fakts, ar ko būtu jālepojas, jo viņš metis šo projektu pie malas, būdams jau gandrīz pie finiša taisnes. Tomēr viņš nav gribējis turpināt mācīties tikai diploma pēc vien, nav sajutis grāmatvedību kā savu jomu. Ieklausīties sevī tomēr ir drosmīgs lēmums.
Jaunībā Aivars dzīvojis, studējis un strādājis Vācijā, tad atgriezies Latvijā, kur nodibinājis ģimeni un piedzimis dēls. Pirms 10 gadiem viņš atbraucis uz Beļģiju uz vienu projektu, kam ātri vien sekojuši citi un tad pastāvīgs darbs. Aivars uzskata, ka dzīve Beļģijā ir salīdzinoši mierīga un laba. Pietiek laika visam - gan darbam, gan sportam, gan dažādām kultūras aktivitātēm. Abi ar dēlu bieži ceļo pa Beļģiju – visvairāk uz Valoniju, jo tur esot ļoti skaistas pilsētas un daba. Viņiem arī ļoti patīk aizbraukt uz kalniem – Šveici, Itāliju, kur valdot īpašs kalnu miers un plašums. Dēls pat bilst, ka kalni esot Aivara stihija un vecumdienās viņš gribētu dzīvot kādā mazā Šveices ciematiņā tuvu pie dabas.
Savus ceļojumus Aivars gan īpaši neplāno, viss iegrozoties pats no sevis. Aivars mums rāda bildes no ceļojuma uz Ameriku. Viņam ļoti patīk Ņujorka gan tās plašuma, gar arī daudzo stāstu un vēstures liecību dēļ. Dzirdam dažādus īpašus faktus un caur Aivara bildēm ceļojam pa ASV. Šīs bildes vērtīgas ne tikai ar stāstiem, bet arī ar to, ka viņš ir to autors. Aivaram patīk fotografēt, un viņš fotogrāfijas joprojām uzņem ar vecā tipa fotoaparātu, kam iekšā filmiņa - tā izdodoties daudz dziļākas gaismēnu spēles. Savus darbus viņš reizēm iesūtot arī uz dažādiem foto konkursiem, un vairāki no tiem ir tikuši augstu novērtēti un iekļauti izstāžu ekspozīcijās.
Stāstu un talantu Aivaram tiešām netrūkst. Ja arī Jūs vēlaties kādu stāstu dzirdēt, atliek vien piedalīties kādā Briseles Dabas skolas vai citā pasākumā, un Aivars Jums noteikti izskaidros visu iespējamo par tehnoloģijām un mašīnām, par vēsturi, par Beļģiju, pastāstīs, kur nopirkt gardāko kafiju, kā uztaisīt brīnumgardus suši un citus zivju ēdienus. Viņš apspriedīs ar Jums sportošanu un to, kā labāk sagatavoties sacensībām un uzturēt fizisko formu, un daudz ko citu. Uz drīzu tikšanos kādā aktīvās atpūtas pasākumā!
Intervēja Ieva Brinkmane
Foto: Ilze Goldsteina-Yseboot
2020.gads