”Baltijas ceļš pirms 30 gadiem saruna ar Sandru Kalnieti”

Baltijas ceļš pirms 30 gadiem

saruna ar Sandru Kalnieti

Pirms 30 gadiem 23. augustā Latvijas Tautas fronte, Igaunijas Tautas fronte „Rahvarinne” un Lietuvas tautas kustība „Sajūdis” aicināja Baltijas iedzīvotājus uz vērienīgu pretošanās akciju, kuru nosauca par „Baltijas ceļu”. Baltijas ceļš bija viena no nozīmīgākajām manifestācijām, lai pievērstu Eiropas un pasaules uzmanību tam, ka mūsu valstis nav labprātīgi pievienojušās PSRS un alkst atgūt savu valstisko neatkarību. Togad apritēja 50 gadi, kopš 1939. gada 23. augustā tika parakstīts Molotova – Ribentropa pakts, kurā divas totalitāras lielvaras – PSRS un Vācija – sadalīja Eiropu savā starpā. Šī pakta rezultātā Baltijas valstis nonāca Padomju Savienības ietekmes zonā. „Baltijas ceļš” parādīja pasaulei arī mūsu savstarpējo solidaritāti, pierādīja, ka trīs Baltijas tautas, atrazdamās okupācijas apstākļos, var nostāties uz nevardarbīgās pretestības ceļa.

Avīze „Beļģijas latviešu ziņas” aicināja dalīties atmiņās par to laiku Sandru Kalnieti, tagad Eiropas Parlamenta deputāti, kas pirms 30 gadiem bija Baltijas ceļa galvenā koordinatore Latvijā.

Ar šodienas acīm skatoties, to var saukt par lielu uzdrīkstēšanos organizēt šādu lielu manifestāciju, turklāt toreizējos apstākļos. Vai tagad Jūs uzdrīkstētos tādu pasākumu koordinēt?

Vispirms par vārdu „uzdrīkstēties”. Man šķiet, ka šo vārdu lieto tie, kas nav bijuši iekšā atbrīvošanās procesā. Tiem, kas ir iekšā un dara, nepastāv jēdziens „uzdrīkstēties”, jo pats process velk uz priekšu. Domāju, ka laikā, kad Baltijas ceļš tapa, pat tie, kas šodien saka, ka apzinājās šīs manifestācijas nozīmību, vēsturiskumu, ietekmīgumu, diez vai to pilnībā spēja novērtēt.

Diez vai mēs tajā brīdī varējām to novērtēt, jo, pirmkārt, mums nebija distances no šī notikuma. Otrkārt, mēs nejutām arī pasaules kontekstu, jo dzīvojām mazā, noslēgtā vidē. Mēs koncentrējāmies uz to, kas notiek Latvijā un kā Latvijas notikumi atbalsojas Maskavā. Jo toreiz tur, Maskavā, bija paslēpta mūsu brīvības atslēga. Mūsu uzdevums bija ietekmēt Maskavu tā, lai mēs atgūtu neatkarību.

Tobrīd katras manifestācijas rīkošana zināmā mērā bija uzdrīkstēšanās. Pirms katras manifestācijas pie LTF mītnē ieradās dažāda tipa cilvēki – gan tie, kas nāca ar noteiktu uzdevumu, gan tie, kas bija patiesi noraizējušies. Satraukums vienmēr bija par to, ka „būs provokācijas”, ka „līs asinis”, mūs biedēja ar „slimnīcās jau atbrīvotas gultas ievainotajiem” un „iekārtotas papildus palātas”. To šodien ir grūti iztēloties, bet lēmumi bija jāpieņem šāda psiholoģiska spiediena apstākļos. Jo nekas nav grūtāk, kā pieņemt lēmumu, ja tu apzinies, ka pastāv reālas briesmas apdraudēt cilvēka veselību un dzīvību. Baltijas ceļš gan bija tāds relatīvi mierīgs posms Tautas frontes attīstībā, kurš sākās pēc 31. maija paziņojuma, kad mēs aicinājām visās Latvijas Tautas frontes (LTF) nodaļās sākt apspriest jautājumu par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tajā brīdī mēs jau bijām uzvarējuši PSRS tautas deputātu kongresa vēlēšanās. Bija zināms, ka gada beigās būs pašvaldību vēlēšanas. Latvijā attiecības starp Komunistiskās partijas (KP) Centrālkomiteju (CK) un LTF bija mainījušās. Ietekmes ziņā Tautas fronte bija nostājusies ne tikai vienā līmenī, bet, pateicoties mūsu spējai iedarbināt milzīgas masas mierīgam protestam, Latvijas KP bija spiesta ar LTF rēķināties. Tāpēc Baltijas ceļš organizēšanas procesā nesastapās ar lieliem, reāliem šķēršļiem, tie parādījās tikai pēdējā nedēļā. Mēs bijām vienojušies, ka varēsim, izmantojot milicijas rācijas, koordinēt šī ceļa veidošanu tiešajā ēterā pa radio. Tas bija ļoti svarīgi, bet 23. augusta rītā no CK ideoloģiskā sekretāra Ivara Ķezbera pienāca ziņa, ka radio koordinācija tiek aizliegta. Man, kas atbildēja par visu, tas bija milzīgs trieciens. Tāpēc šodien, uz to atskatoties, man liekas, ka visbrīnumainākais ir tas, cik ārkārtīgi augsta atbildības sajūta un rīcībspēja bija katram Baltijas ceļa kilometra koordinatoram. Jo Baltijas ceļa organizēšana balstījās uz tādu kā piramīdu, kur virsotnē bija darba grupa, kuru es vadīju, un katrs no grupas cilvēkiem atbildēja par ļoti konkrētu jomu. Arī katrs nākamā līmeņa koordinators bija kā maza piramīda, un tā līdz pat attiecīgajiem metriem visa Baltijas ceļa garumā bija cilvēki, kas atbildēja par to aizpildīšanu.

Kādi papildu riska faktori bija? Kā aizpildīt lielos nepadzīvotos posmus un kā izvairīties no satiksmes sastrēgumiem. Bez organizatoriskajām grūtībām un precīzas koordinācijas bija jāatrisina jautājums, kā transportēt cilvēkus. Katram cilvēkam rēķinājām 1,5 m, kas kļuva par mērvienību, kā aprēķināt, cik cilvēku kopumā vajadzēs visam Latvijas ceļa posmam. Tā aprēķinājām, ka vajadzēs vismaz 250 000 cilvēku. 50 km uz abām pusēm no Rīgas tika atstāti pilsētniekiem, bet pārējais gabals bija jāaizpilda metru aiz metra. Tajos apgabalos, kur ceļš gāja cauri attiecīgās Tautas frontes nodaļas teritorijai, cilvēkus bija samērā viegli organizēt, bet bija nodaļas, kas atradās ārpus ceļa maršruta – Latgalē, Kurzemē, Zemgalē. Viņiem skaidri norādīja, uz kuru kilometru jābrauc, piemēram, Ludza brauc uz turieni, Krāslava uz citurieni. Benzīna trūkuma apstākļos tas bija grūts uzdevums cilvēkus nogādāt uz šīm vietām, tāpēc aicinājām izmantot dzelzceļu un autobusus.

Mēs rēķinājām, ka būtu vajadzīgi 8000 autobusu vai 50 tūkstoši vieglo automašīnu. Visā Latvijas autoparkā tik daudz transporta līdzekļu tobrīd, iespējams, nemaz nebija. Arī ar mašīnu izbraukt no Rīgas nebija viegli. Par to es pati pārliecinājos, jo apmēram stundu pirms cilvēku roku sadošanās brīža mēs ar Jāni Škaparu  LTF mašīnā gribējām aizbraukt un apskatīt, kā viss notiek, un kaut kur  starp Ķekavu un Iecavu mēs iestrēgām, vairs nebija iespējams tālāk kustēties.

Kā jums izdevās sakoordinēties ar lietuviešiem un igauņiem?

Baltijas tautu kustības sadarbība ir īpašs jautājums, kuru būtu vērts pētīt ne tikai tādā ''atmiņu ugunskura" līmenī, bet dokumentālā un vēsturnieku pētniecības līmenī. Jo, manuprāt, tai bija ļoti izšķiroša nozīme tautas kustību panākumos un Latvijas neatkarības atjaunošanā.

Pirmo reizi Baltijas tautas kustību vadības satikās 1988. gada novembra sākumā, jo toreiz bija izsludināti Gorbačova PSRS Konstitūcijas grozījumi, kuros vairs nebija panta par Padomju republikas tiesībām izstāties no PSRS. Mēs satikāmies Rīgā un nolēmām sākt parakstu vākšanas akciju ar priekšlikumiem mainīt vairākus punktus šajā konstitūcijā, un tas bija Baltijas sadarbības sākums.

Turpmāk mūsu tikšanās bija regulāras. Maija vidū notika Baltijas Asambleja, kurā no katras tautas kustības pulcējās 100 delegātu. Tas bija ļoti nozīmīgs forums, kas pieņēma virkni vēsturisku dokumentu, un tur nodibināja arī Baltijas Padomi. Jūnijā, kad Baltijas Padome pirmoreiz sanāca, Edgars Savisārs ierosināja atzīmēt Rībentropa–Molotova pakta 50. gadadienu ar cilvēku sadošanos rokās. Es pati nepiedalījos jūnija padomes sēdē, taču Dainis Īvāns vairākkārt apliecinājis, ka Baltijas ceļš bija Savisāra ideja.

Protams, pirms galīgā lēmuma bija jānoskaidro, vai mēs to spējam izdarīt, tāpēc aptaujājām LTF nodaļas. To pašu darīja Igaunijā un Lietuvā, un, satiekoties jau nākamajā padomē, manuprāt, tas bija 15. jūlijs, mēs nolēmām Baltijas ceļu veidot. Ja mēs tā paskatāmies – 15. jūlijs un 23. augusts, tās ir tikai četras, piecas nedēļas, un to laikā tika noorganizēta šī grandiozā manifestācija.

To ir jāsaprot visiem, kas rīko tādas lielas manifestācijas. Ne ar mobilajiem telefoniem, ne ar datoriem, pat ne ar naudu neizdosies sapulcināt tādas cilvēku masas, ja aicinājums un mērķis neatbalsojas cilvēku prātos un sirdīs, ja tas neatbilst nobriedušai nepieciešamībai. Baltijas ceļš ir vienreizējs apliecinājums tam, cik dziļi cilvēkos mita līdzatbildības sajūta, ka arī „es tur stāvot”, ka „mana klātbūtne” ir nepieciešama un „tas ir mans pienākums”.

Es bieži vien ar asarām acīs esmu domājusi, par to, kā cilvēki atsaucās Tautas frontes aicinājumiem uz lielām manifestācijām. Ne jau tikai Baltijas ceļš. Vislielākā notika 1989. gada 18. novembrī, kad Daugavmalā sapulcējās gandrīz miljons cilvēku, kas bija milzu uzdevums. Iedomājieties, cilvēki izbrauca naktī, pēc tam tur stundām stāvēja krastmalā  pirms kaut kas sākās, nekādi ekrāni toreiz nebija, visiem pie auss radio. Tur kaut kur manifestācijas centrā ir tribīne ar runātājiem, kurus var dzirdēt, jo apskaņošana ir, bet redzams nav nekas. Tomēr līdzdalības sajūta ir, un visspilgtāk tā izpaužas dziedot, kas rada vienreizēju kopības sajūtu. Iedomājieties, kādai ir jābūt atbildības sajūtai un iekšējai nepieciešamībai, lai stundu stundām brauktu, stundu stundām stāvētu TĀ brīža dēļ. Un ļoti līdzīgi tas bija ar Baltijas ceļu – ja cilvēki nebūtu atsaukušies, ja viņos nebūtu šī nepieciešamība pēc neatkarības atjaunošanas, Baltijas ceļa nebūtu.

 Tāpēc man ļoti zīmīgi liekas Gorbačova palīga Černajeva memuāros lasāmais,  ka pēc tam, kad Gorbačovs un viņam tuvākie līdzstrādnieki bija noskatījušies Baltijas ceļa video ierakstu, Gorbačovs esot teicis: „Mēs viņus vairs nekad nedabūsim atpakaļ”.  Gorbačovs mēdza stāstīt, ka tā ir maza nacionālistu saujiņa, kas ir samusinājusi Baltijas republiku tautas... Dīvaini, ka viņš pats tam ticēja un nesaprata, ka nav tik vienkārši samusināt, ja cilvēkos nav iekšējas vajadzības. Vēl viena tēma, kas ir ļoti interesanta, kā cilvēks pats atbrīvojās no tām važām, ko viņam vispirms vara ir uzspiedusi, ko viņš bijis spiests pieņemt, izveidojot iekšējo pašcenzūru. Tas bija  ļoti interesants process arī Tautas frontē, kur es biju klāt no frontes veidošanās pirmajiem brīžiem. Īpaši sākumā cilvēki saka: „nē, to vēl nevar darīt”, „mēs nē”, „tur būs represijas”, un tad paiet pāris mēneši un: „Kāpēc tā nevar darīt? Jādara!”. Un tā tas pamazām notiek, un cilvēks sevi atbrīvo, un vairs nav tā aizlieguma sieta, kam katrs vārds un rīcība nevilšus tika sijāta cauri.  Kā teicis franču politologs Aleksis Tokvils: „Tirānijai nav bīstamāka brīža par reformām, ko tā pati uzsākusi”. Domāju, ka šie vārdi ir attiecināmi uz Gorbačovu, jo viņš nevarēja iztēloties, kurp viņa mēģinājums reformēt padomju režīmu aizvedīs.

Kā toreiz cilvēki uzzināja par Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem, par to daudzi nemaz nezināja? Kā tas nonāca LTF ausīs?

Man bija tā laime mācīties Mākslas akadēmijā pie profesora Mavrika Vulfsona. Viņš to zināja, viņš par to runāja, arī citi vēstures profesori par to zināja. Tas, cik atklāti par to runāja, ir cits jautājums. Un, protams, tagad klejo stāsti, kurš pirmais to ir darījis zināmu sabiedrībai... Ir ļoti grūti izsekot, kurā brīdī, kurš pirmais, ko ir pateicis, bet tas arī vēl neko nenozīmē. Jo var pateikt un aizmirst, un var pateikt, un pateiktais iesāk paškustību, un kļūst par vilni, kas rada jaunu realitāti. Tas ir ļoti interesants process, bet, lai tas notiktu, ir jābūt priekšnoteikumiem un attiecīgiem apstākļiem. Es ļoti labi atceros notikumu, kas radīja pavērsienu  Eiropas sabiedriskajā domā par komunismu. Es biju strādājusi par vēstnieci Francijā, un tur par komunisma ļaunumu diezgan daudz sprieda, reizēm pat salīdzinot nacisma un komunisma represiju metodes. Es biju nozīmēta par nākamo Latvijas Eiropas komisāri, kad mani uzaicināja atklāt Leipcigas grāmatu gadatirgu saistībā ar manu grāmatu „Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos”. Savā uzrunā es atļāvos pateikt „...ka abi totalitārie režīmi – nacisms un komunisms – bijuši vienlīdz noziedzīgi”, un Ebreju kongresa priekšsēdētāja vietnieks manas runas laikā demonstratīvi izgāja no zāles. Pēc tam presē sākās kampaņa pret mani un manis apsūdzēšana antisemītismā, kas ir ļaunākais no Eiropas politiķa grēkiem.

Es gan nebiju pirmā, kas to pateica. Pirms tam par to bija runājuši arī vairāki vācu profesori, bet viņi visi tika apklusināti un viņu profesionālās karjeras krietni cieta. Manā gadījumā tas neizdevās, jo bija cita situācija. Atskanēja balsis no Polijas, Ungārijas un citām bijušās sociālisma nometnes valstīm, kas pievienojās Eiropas Savienībai un kas komunismu bija piedzīvojušas un pārdzīvojušas, kam bija līdzīga izpratne. Tā sākās viena ļaunuma teorijas lēna sadrupināšana, tāpēc Leipcigas runa kļuva par pagrieziena punktu, ar kuru sākās komunisma un nacisma kriminālās būtības atzīšana.

Vai Baltijas ceļa plānošanas laikā jūs saskārāties ar kādu pretestību no Maskavas, ar informācijas sagrozīšanu vai centieniem atrunāt organizēt šo manifestāciju. Vai bija kāda dezinformācija pirms Baltijas ceļa?

Man nav tādu atmiņu, bet varu paskatīties plašāk, jo drīz pēc LTF izveidošanās, pēc pāris mēnešiem, tika izveidota Interfronte. Un tas bija galvenais Maskavas un konservatīvo komunistu pretestības instruments. Šīs organizācijas vadībā bija vairāki personāži no VDK un militārās izlūkošanas pārvaldes. Viņi izdeva savu avīzi, laiku pa laikam piedrazoja pilsētu ar propagandas lapiņām, kas droši vien bija drukātas ar LKP CK atbalstu. Visasākā šī cīņa, protams, bija vēlēšanu kampaņas laikā.

Vai konkrēti pret Baltijas ceļu viņi vērsās? Droši vien, jo krievu presē bija bez gala daudz visādu ķengu. Jo, esot tur, kur es biju, tur visu laiku apgrozījās tāds informācijas daudzums, un  bija jāspēj distancēties no tiem krikumiem un koncentrēties uz galveno. Citādi cilvēks nevarētu normāli un sakarīgi strādāt.

Manuprāt, visvairāk par to droši vien varētu  pastāstīt „Atmodas” galvenā redaktore Elita Veidemane vai LTF informācijas darba vadītāja Sarmīte Ēlerte, jo viņa ar informāciju strādāja diendienā. Arī Jānis Škapars, kurš bija valdes priekšsēdētājs, un Dainis Īvāns, jo viņiem tas viss gāzās pāri.

Toreiz daudziem bija tā vīzija par neatkarīgu Latviju, uz to visi gāja.

Tik vienkārši nemaz nebija, tomēr pamazām, soli pa solim neatkarība kļuva par mūsu vienojošo lielo mērķi. Taču bija svarīgi, kāds būs šīs neatkarīgās valsts saturs? Un tur, lūk, sākās domstarpības, kas gandrīz uzspridzināja LTF 2 kongresu. Tā bija visdramatiskākā epizode ne tikai organizācijai, bet es domāju, visai Latvijai. Kongress bija daudz dramatiskāks nekā pirmais, jo pirmajā mēs vēl visi bijām uz viena viļņa. Bet otrajā kongresā  vienuviet koncentrējas dažādas negatīvas lietas. Daļa ideju bija inscenētas vai iedēstītas  galvās radikālāk domājošajiem vai lētticīgākajiem cilvēkiem, kas, nemaz nejuzdami, bija padarīti par marionetēm un piedalījās kongresa mērķtiecīgā graušanā. Paralēli šai mērķtiecīgi veidotajai kongresa jaukšanai savu lomu spēlēja arī visprastākā politiskā konkurence starp personībām un starp atsevišķiem politiskiem strāvojumiem, kas bija Tautas frontē kā jau lielā jumta organizācijā. Ja kongress būtu sašķēlies, tad šīs dezinformācijas un  manipulāciju rezultātā mēs nebūtu izgājuši vienoti uz vēlēšanām.

Nākamais etaps, kas arī, manuprāt, Tautas frontes darbībā ir apbrīnas vērts, ir vienotā velēšanu saraksta izveidošana. Tas bija sarežģītu sarunu rezultāts, kuru izdevās sasniegt, neskatoties uz dažnedažādām intrigām un lielo dezinformācijas daudzumu. Jo cilvēkiem raksturi ir dažādi un ir ļoti viegli cilvēkus satracināt, bet pēc tam ir grūti atgriezties pie stabila stāvokļa. Tomēr beigu beigās no LTF vienotā saraksta ievēlēja nepieciešamo 2/3 deputātu skaitu, kas bija nepieciešams, lai pieņemtu Neatkarības deklarāciju.

Kā toreiz cilvēki uzzināja par Molotova–Ribentropa pakta slepenajiem protokoliem, par to daudzi nemaz nezināja? Kā tas nonāca LTF ausīs?

Man bija tā laime mācīties Mākslas akadēmijā pie profesora Mavrika Vulfsona. Viņš to zināja, viņš par to runāja, arī citi vēstures profesori par to zināja. Tas, cik atklāti par to runāja, ir cits jautājums. Un, protams, tagad klejo stāsti, kurš pirmais to ir darījis zināmu sabiedrībai... Ir ļoti grūti izsekot, kurā brīdī, kurš pirmais, ko ir pateicis, bet tas arī vēl neko nenozīmē. Jo var pateikt un aizmirst, un var pateikt, un pateiktais iesāk paškustību, un kļūst par vilni, kas rada jaunu realitāti. Tas ir ļoti interesants process, bet, lai tas notiktu, ir jābūt priekšnoteikumiem un attiecīgiem apstākļiem.

Baltijas ceļš bija viens posms. Kad Jūs uz to atskatījāties, vai bija gandarījuma sajūta?

Tūlīt pēc tam īsti nebija īpašas sajūtas, jo jau nākamie darbi bija pie horizonta. Bet īstā mēroga sajūta man radās vēlāk, kad Latvijā svinēja Baltijas ceļa 10 gadu jubileju. Tad jau es daudz analītiskāk spēju uz to paskatīties, jo biju uzrakstījusi vairāk nekā pusi no savas topošās atmiņu grāmatas par LTF, arī nodaļu par Baltijas ceļa organizēšanu. Grāmatā biju izvēlējusies detalizētu, hronoloģisku stāstījumu, ko papildināju ar datumiem, jo toreiz viss tik strauji mainījās, ka bija viegli apjukt notikumu secībā. Rakstot man bija skaidrs Baltijas ceļa mērogs Eiropā un pasaulē. Dziesmotā revolūcija un Baltijas ceļš ir ārzemnieku zināšanu minimums par Baltijas valstīm, par to esmu daudzkārt pārliecinājusies.

Vasarā, kad svinējām Baltijas ceļa 30 gadus, vēsturiskā nozīmīguma mērogam, manuprāt, pievienojās kaut kas mitoloģisks, arī pacilājoši jūsmīgs. Es biju tik ļoti saviļņota šī gada 23. augusta svinību laikā kā nekad agrāk. Manī bija neticama laimes un izredzētības sajūta, ka liktenis man bija devis iespēja strādāt šim milzīgajam notikumam. Reizēm sevī brīnos, kā dzīve man, Sibīrijas nebrīvē dzimušai, bez tiesībām atstāt pat sādžu, ir devusi tādus augstas laimes brīžus vairākkārt – Latvijas tautas frontes dibināšana, Baltijas ceļš, neatkarības atgūšana un visbeidzot – mans paraksts uz Latvijas līguma par pievienošanos Eiropas Savienībai. Es patiesi esmu izredzēta un pateicīga.